Sācies Veļu laiks

“Vecais Andrejs nosēdās krēslā un apskatīja saliktos ēdienus. Tad viņš piecēlās, noplēsa kādus skalus un pasauca savu dēlu, kas aizdedzināja vienu skalu. Izgājis ārā, viņš pacēla skalu uz augšu un sacīja dziedošā balsī: "Kur jūs esiet, manu mīļo gari? Nākiet šurp, mans tēvs, māte, tēvu tēvi un visi radi! Še ir gaļa, maize, alus un medus, ēdiet un dzeriet, cik patīkas, un gādājiet par mūsu lopiem un par mūsu druvām! Še ir svētku drēbes, apģērbieties un svētījiet mūsu linus! Tur ir ūdens, dvielis un paklāti salmi, mazgājieties, noslaukaities, sukājiet savus matus un atliekaties zemē uz cisām pēc tālā ceļa! Sargājiet mūs, mūsu bērnus un mūsu lopiņus no slimībām! Esiet sveicināti! Es jau dzirdu jūs nākam un vietas ieņemam!" /Rig. Almanach, 1864. Des alten Andreas Tod, 45-7. /

Tāda aina šajā gada laikā varēja būt redzama mūsu sētās pirms pavisam nedaudziem gadu desmitiem. Lai gan šajā rudenī tikai retā sētā vai kapu kalniņā kāds pamielos senču garus, no senajiem stāstījumiem var noprast par to svarīgo lomu kādu reiz piešķīra mirušo godināšanai veļu laikā.

Veļu nākšanas laiks

Veļu laiks nav bijis visur vienāds – kādā stāstījumā kā tā sākums minēts konkrēts datums, citur veļu nākšanu noteica pēc norisēm dabā. Dažādos Latvijas apvidos veļus ciemos gaidīja citā laikā.

Datumi veļu laika sākumam ir atšķirīgi. Vairumā stāstījumu par veļu laika sākumu tiek saukta Miķeļdiena (29.septembris). 1570.gadā kāds jezuīts šo datumu minējis kā “bezdievīgas dvēseļu mielošanas” laika sākumu, pēc viņa novērojumiem tā turpinājusies līdz Visu dvēseļu dienai (2.novembrim). Trīs gadsimtus vēlāk arī slavenais pētnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins raksta, ka tieši šajā laikā veļus sākuši gaidīt Kazdangā, Valtaiķos, Puzē, Zemītē un Limbažos. Šo pašu laiku minējuši stāstītāji no Smiltenes un Kolkas, kas teikuši, ka pirmdienu vakarus šajā laikā “cieti svin par garu vakariem”, bet Stendē to darījuši otrdienas vakaros. Nītaurē un Bērzaunē stāstīts, ka veļu laiks sākas deviņas dienas “priekš Miķeļiem” un beidzas deviņas dienas pirms Mārtiņiem.

Stāstīts arī par vēlāku garu laika sākumu – laikā no 1. līdz 9. novembrim Smiltenes novadā Aumeistaros un no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem veļus gaidījuši ļaudis Rēzeknes novada Brunkā.

Veļu laika sākumu nosaka arī pēc citām pazīmēm – Lubānā kāda stāstītāja teikusi, ka veļu laiks sākas tad, kad rudenī vilki gaudo, Preiļos veļus mielojuši pēc visu rudens lauku darbu beigām, bet Lielplatonē (Jelgavas novadā) garu laika sākumu iezīmēja novembra miglas parādīšanās. Alsungā stāstīts, ka veļu ierašanos var noteikt pēc tā, ka kaķi sāk ņaudēt. Ir arī atsevišķas ziņas par veļu mielošanu Lieldienās un Ziemassvētkos.


Veļi un to darbības

Ne tikai veļu nākšanas laiks dažādās Latvijas vietās ir atšķirīgs, arī paši veļi tiek uztverti citādi – tos sauc dažādos vārdos, tiem ir atšķirīgs izskats, raksturs un darbības. Tautasdziesmās saglabājies uzskats, ka veļi ir blakus pasaules iemītnieki, kuri turpina dzīvi kapsētās un tiem ir savi dzīves noteikumi. Kapsētās tie sagaida bēriniekus un vēro savus tuviniekus. Arī pieklājības normas šajā pasaulē netiek atmestas:

27426-0
Šuj, māmiņa, man krekliņu
Līdz pat kāju galiņam,
Lai nesaka veļu puiši
Pliku mani novedot.

Veļiem ir arī savs priekšnieks - Veļu māte, kas šajā pasaulē ir kārtības uzraudzītāja un jaunu mirušo dvēseļu ieaicinātāja kapsētā:

27540-0
Veļu māte priecajàs,
Kapu virsu staigadama:
Man nomira jauns bāliņš,
Tam paņēme līgaviņu.

27799-0
Lietiņš lij, saule spīd:
Veļa māte kāzas dzēra.
Veļu bērni dancodami
Dzelzes kurpes noplēsuši.

Smalki aprakstīts ir veļu izskats un darbības. Piemēram, Lielupē (Salacgrīvas novadā) 1891. gadā stāstīts, ka “par vecajiem tie dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kuri gadā divi jeb trīs reizes (Mārtiņos, Ziemassvētkos un Vastlāvjos) apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem svētību, bet naidniekiem ļaunumu. Vecaji bijuši cilvēku izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā; viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem, gar ceļa malu, kā arī gar sētmalām”. Savukārt Bruknā (Bauskas novadā) veļi aprakstīti kā “mironu dvēseles, kuras melnā kamolā satinušās veļoties tumšās naktīs gājējiem uz kājām.” Mirušo gari tiek aprakstīti arī kā balti tēli, miglas vāli, neredzami gari, reizēm pat kā dzīvnieki, kas veļu laikā ienāk mājās

Saskaršanās ar veļiem pārsvarā tikusi uzlūkota ar zināmu bijību un pat bailēm – daudzi stāstījumi vēsta par to kādas sekas ir nevērīgai attieksmei pret blakus pasaules iemītniekiem. Garus nedrīkstēja traucēt un pret tiem necienīgi izturēties, kā arī bija liegts aizskart tiem piederošas lietas, pretējā gadījumā varēja saslimt ar nopietnām un dīvainām slimībām un pat nomirt.

Veļiem, kā aizkapa pasaules iemītniekiem, līdzi nāca nāves spēks – tādēļ tiem neļāva iet pa laukiem un šajā laikā nekūla labību, jo graudiem varēja zust dzīvības spēks un tie nederētu sēklai. Arī traukus, no kuriem tie ēduši, nedrīkstēja mazgāt ar akas ūdeni, jo tad šis ūdens kļūtu rūgts un nelietojams

Tajā pašā laikā gari aprakstīti kā svētības nesēji, kuriem mielastu rīkoja telpās, kurām bija nepieciešama īpaša svētība, sienu, pa kuru vēlušies veļi, aiznes uz pļavu, lai nākošajā gadā būtu laba zāle, bet mielasta ēdienu vēlāk deva slimiem lopiņiem, lai tie atlabtu.

Veļu mielošana

Veļu mielošanas veids ir atšķirīgas dažādās Latvijas vietās. Veļus mielojuši sētā – istabā, rijā, pirtī, klētī - vai kapos. Arī mielasta laiks minēts dažāds – minēts, ka veļus mieloja pēdējā veļu laika nedēļā, taču ir arī liecības, ka tas noticis gan pirmajā, gan pēdējā nedēļā.

Visas šī darbības tika veiktas piesardzīgi, ievērojot virkni aizliegumu – bieži minēts, ka veļu laikā vakaros nedrīkstēja strādā (reizēm pat stāstīts, ka līdz ar tumsas iestāšanos visi gājuši gulēt). Par to raksta arī mācītāji, kuri min, ka latvieši tādējādi vakaros iekavējuši darbus. Stendē stāstīts, ka tiem, kuri šajos vakaros strādāja, piemetās veļu utis un noēda uzacis.

Vakaros bija jābūt klusiem, lai netraucētu gariem, kas staigā pa sētu. Arī mielastu gatavojot nedrīkstēja to nogaršot, citādāk varēja sākties dažādas slimības. Mielastā tika iekļauti dažādi ēdieni – reizēm pat no visiem labības veidiem, kas mājās bija atrodami (tā nodrošinot labu ražu nākošajā gadā), citreiz mielastā bija tikai alus un maize, citā sētā svarīgi bijuši zirņi un biezas putras. Citi stāstītāji likuši mielastu speciāli uzklātos galdos, bet citur mielasts likts uz zemes. Īpaši rūpējušies arī par garu tīrību un labsajūtu un likuši tiem ūdeni un tīrus dvieļus, lai tie varētu nomazgāties. Reizēm gariem tika atstāts arī apģērbs. Veļus gaidot notika īpaši rūpīga istabu slaucīšanu un iekārtošana.

Svarīgi ir bijis arī nodrošināt gariem vieglu iekļūšanu mielasta telpā, tāpēc vaļā tikuši vērti logi un durvis. Minēts pat, ka pie loga noliktas līstītes, lai gariem vieglāk iekāpt istabā. Dažreiz pats saimnieks braucis uz kapsētu, aicinājis garus sēsties ratos un pēc mielasta vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Bija svarīgi pēc mielasta veļiem likt doties projām no mājas. Tiek aprakstīta mirušo garu aizdzīšana, kad vēcinoties un dažādi trokšņojot tiek nodrošināts, ka gari nepaliek mielasta telpā. Reizēm arī paši saimes ļaudis turpināja dzīres mielasta naktī, bet citur devās gulēt un tikai no rīta ienāca mielasts telpā.

Pēc mielasta gatavošanas, tas atsevišķos gadījumos tika nests uz kapsētu; stāstījumi par šādu mielasta norisi visbiežāk nāk no Latgales. Tiek minēta arī zīlēšana, sarunas ar tuviniekiem, padomu lūgšana. Pazīmes, ka veļi mielastu ēduši vienmēr tika tulkotas labvēlīgi – kā senču klātbūtne un piedalīšanās svētības un labklājības nodrošināšanā.
Veļu laiks Latvijā

Lasot šos stāstus, varam aizņemties stāstītāju acis un ieskatīties laikā, kad veļi likās staigājam pa ceļmalām, miglas vālos un tumsas kamolīšos nākam uz savām dzimtas mājām.

Daudzi gadu desmiti mūs šķir no šīm tradīcijām, taču smalka un dziļa saiknes sajūta ar saviem vecākiem, vecvecākiem, joprojām uzrunā. Vēlme tos pieminēt, godāt un pateikties, lūgt aizgādību mums ir arī tagad.

Rudens mēnešos mēs dodamies pie viņiem un nesam savu velti - gaismiņu. Svecīšu vakari šajā miglainajā, tumšajā un mazliet grūtsirdīgajā gadalaikā turpina dod kādu atblāzmu no senču satikšanas svētkiem. Tā ir netverama, cauru gadsimtiem notiekoša tikšanās uz miglaina kapsētas celiņa, kur ejam mēs un ir gājušas paaudzes un paaudžu paaudzes pirms mums.