Alū ierunāja vilkača vārdus, kas to iedzēra - tas kļuva par vilkati un skrēja plosīt aitas, biedēt cilvēkus un laupīt alus pagrabus (tā par notikumiem Latvijas teritorijā raksta Zviedru arhibīskaps Olavs Magnus savā 1555.gada darbā “Historia”). Tā ticēja arī mūsu senči, tiem alus bija dzēriens, kas ne tikai reibināja un dancināja vīrus, bet arī bija noslēpumains un saistošs šķidrums.
Alus ir pazīstams visā pasaulē jau tūkstošiem gadu – tas lietots jau Ēģiptē un Babilonijā, kur to uzskatīja par dievu un veļu dzērienu. Tas minēts vienā no senākajiem rakstu avotiem – eposā par Gilgamešu. Tādēļ likumsakarīgi, ka tik senam dzērienam līdzi seko seni un daudzveidīgi priekšstati.
Mūsdienās uz alu ir pieņemts raudzīties piesardzīgi, kā uz atkarību un neadekvātu uzvedību radošu substanci. Folkloras un vēstures avoti liecina, ka senāk šī attieksme ir bijusi citāda – tautasdziesmas apraksta alu kā neatņemamu svinību sastāvdaļu, teikas vēsta par tā pārdabisko iespaidu, bet ticējumos par alu runā kā par neparastu dzērienu, kuram ir sarežģīta un no dažādiem smalkiem faktoriem atkarīga gatavošana. Buramvārdu un maģisko darbību aprakstos alus minēts kā dzēriens ar pārdabisku ietekmi.
Alus darīšanas maģija
Īpašā attieksme pret alu parādās jau tā gatavošanas procesā – ar dažādiem gan praktiskiem, gan arī maģiskiem līdzekļiem centās ietekmēt smalkos alus veidošanās un rūgšanas procesus, un pat ietekmi uz tā dzērējiem.
Piemēram, pirms alus darīšanas vadzēja ēst gaļu, jo tad darītais alus būs mīksts un patīkams. Alum ieraugu taisot, bija dumji jādzied un jāsmej un, kad alu darot lika raugu, tad bija stipri jākliedz, lai alus būtu stiprs. Jaunpiebalgā pirms alus liešansas raudzēt kubulā, tas jāizslauka ar cimdu, lai alus būtu biezs kā cimds, Kazdangā, savukārt, alus mucai lika virsū vīra cepuri, lai alus izdotos tik stiprs kā vīra galva, bet Sēmē ieteica alus darīšanas laikā dusmoties, jo arī tad alus sanāk stingrs un stiprs.
Tika ievēroti arī dažādi aizliegumi un darbības, kas novērstu alus dzērēju naidošanos un kaušanos, piemēram, alu darot, nedrīkstēja sukāt matus un kaut utis, nedrīkstēja arī klapēt ar alus maisāmo pa kubulu vai skala olgi lauzt pie mucas un istabu slaucīt. Dziesmā
764-0
Alutiņu brūvedama
Biti bāzu kabatâ,
Lai dzied alus dzērajiņi,
Kà bitites stropiņâ
norādīts uz maģiskām darbībām, kas veicina līksmu un saticīgu svinēšanu.
Alus darīšanas laikā īpaši uzmanījās no svešiem cilvēkiem, jo tie varēja būt skauģi un burvji, kuriem parādoties alus nerūdzis un aizgājis postā.
Alus - ziedojums dabas spēkiem un dieviem
Ticējumos, teikās un arī tautasdziesmās atrodami apraksti par alus ziedošanu dažādām dievībām. Ērgļos stāstījuši, ka alum noteikti jābūt Jurģos, Jāņos un Miķeļos, tad alus ziedots Dieviņam. Alu ziedojuši pie vītoliem vai liepām; ir arī liecības par ziedošanu pie akmeņiem. No Gatartas, Cēsu apkaimē, nāk paraža pirmo izdarīto alu liet rijas speltē un to darot teikt: “Visi rijas puteklīši gaida manu veldzēšanu.”
Par alus upurēšanu mājas dieviņiem, sauktiem arī par mājas kungiem, un tā darīšanas nozīmību daudz vēsta teikas. Visbiežāk tiek aprakstīts gadījums, kad kāds jauns saimnieks vairs nevēlējies turpināt tēvu tēvu piekopto tradīciju un neziedojis. Dieviņi apvainojušies un pametuši mājas; dažās teikās aprakstīts, ka šie mājas gari arī atriebušies saimniekiem – sadauzījuši alus traukus vai pat padarījuši pašu saimnieku smagi slimu.
Alus bijis nepieciešams arī zirgu labklājības nodrošināšanai – to kopā ar citiem ēdieniem ziedoja vasaras svētkos pieguļas naktī. „Ugunskura pamatnē ar kādu asu mietu tika izsists caurums, kurā ielēja upuri pieguļnieku mātei, pagatavotu no alus, brandavīna, gaļas, olām un citiem ēdieniem” stāstīts teikā.
Alus ziedošana bija svarīga un auglību veicinoša rituālu sastāvdaļa iespējams tādēļ, ka pats alus ir briestošs dzēriens, kas sevī ietver lielu dzīvības spēku. Alu ziedojot dieviem šis spēks tika ienests dievišķajā sfērā un vairoja dievību un auglības spēku labvēlību pret cilvēkiem.
Alus pielietošana burvestībās
Bieži folkloras materiālos minēts, ka alu izmanto zīlnieki, burvji un vārdotāji. Kādā teikā aprakstīts, ka tieši alus traukā (kurā alus sajaukts ar kapu smiltīm) skatās zīlnieks, lai ieraudzītu cilvēku, kurš nozadzis saimnieka mantu. Ļoti bieži stāstīts, ka burvji cilvēkiem uzsūta ļaunumu iedzirdot apvārdotu alu – kādā teikā pat minēts, ka šādā alus traukā bijus ķirzaka, bet citā stāstīts, ka no šāda alus iedzeršanas cilvēks palicis zili melns un miris nost. Par apburta alus pazīmi uzskatīja pārmērīgu putošanos - šādā gadījumā tiek dotas pamācības kā rīkoties: lai apturētu alus putošanos, lupata, ar kuru uzslaucīts alus, jāiemet krāsnī, bet, lai atvairītu burvestību vajag ieliet nedaudz alus kādā trauciņā, izvilkt ecēšu trešo tapu un ieliet alu šajā caurumā.
Alus pārvērš vilkačos
Mūsu senči esot alu izmantojuši, lai pārvērstos par vilkačiem, rakstījuši rietumu garīdznieki. Arī latviešu folklorā atrodamas liecības par to, ka vecie vilkači ar alu nodeva spējas citiem, kas vēlas apgūt “vilkača amatu”. Tiek stāstīts arī par to, kā nereti cilvēkus pret viņu gribu, ļauns vai atriebīgs burvis pārvērtis šādos radījumos. Teikās aprakstīts, ka vecajam vilkacim šadā veidā jārīkojas, jo viņš nevar mierīgi nomirt, kamēr nav savu amatu nodevis tālāk. 1847. gadā kādai meitenei krogā piedāvāts padzerties alu, taču meitene vilcinājusies un pa šo laiku gruzītis, kas atradies krūzē izaudzis līdz pelēna izmēra vilkam, stāstījuši veci ļaudis, uzsverot, ka, ja meitene būtu dzērusi uzreiz, būtu izdzērusi gruzīti un palikusi par vilkati.
Kā neparastu vilkaču iezīmi kādā teikā apraksta to kāri pēc alus un to, ka vilkači pēc viesošanās alus pagrabā visas izdzertās alus mucas saliek pagraba vidū vienu uz otras.
Alus pasakās un teikās
Vairākās teikās vēstīts par to kā Dievs un Velns darina alu.Velnam, kā jau latviešu naivākajam mitoloģiskajam tēlam, tas nepadodas un tie, kuri nogaršojuši Velna alu no sašutuma iesit viņam, savukārt Velns padomā, ka alus bijis tik stiprs, ka galva jau uzreiz sāp.
Brīnumpasakās alus darīšana ir viens no varoņa pārbaudījumiem – velns liek vienā naktī izaudzēt labību un no tās darināt alu, bet šo darbu palīdz veikt gari, kurus izsauc pasvilpjot ar īpašu svilpīti. Teikās stāstīts arī par to, kā no alus radies Alauksta ezers – šī ezera vietā kādreiz bijusi muiža, kurš valdījis bargs kungs, no kura lielās alus mucas iztecējis Alauksts. Teikās tiek runāts arī par paša alus īpatnību izcelsmi – tas, ka alu darot ir jāpatērē trīs reiz vairāk ūdens nekā sanāk alus, ir Dieva sods par to, ka zemnieks, kas darījis alu viņu nav sveicinājis.
Neatņemamā svinību sastāvdaļa
Svētki tradicionālajā sabiedrībā nebija svinīgs dievību pieminēšanas mirklis, tas bija laiks, kad ikdienišķā realitāte saskārās ar citu, neizskaidrojamu pasauli. Šajā brīdī tika aizmirstas ikdienā ievērotās sabiedrības normas, to palīdzēja veikt apziņas mainīšana dažādos veidos – dejojot, dziedot, veicot neikdienišķas darbības un lietojot alkoholu.
Alus daudz tiek minēts gadskārtu ieražu dziesmās, jo īpaši Līgodziesmās, kurās Jāņubērni draud izmīdīt druvas, ja netiks cienāti ar alu. Arī kristību un kāzu dziesmās alum ir liela nozīme.
Dziesmās alus nereti tiek aprakstīts kā dzīva būtne, kas cīkstās, sviež vīrus pabeņķī, jauc un reibina galvu un atstāj dažu labu bez krekla. Alus ir neatņemama precībās braukšanas un pašu precību sastāvdaļa, bet brīnumpasakās stāstot par bagātīgajiem kāzu mielastiem tiek minēts medus alus un apiņu alus dzidros kausos.
Mūsdienās alus ir ieguvis pavisam citu nozīmi. Jāņu laikā, kad līgotāji, tā pat kā pirms daudziem, daudziem gadiem dzers alu lielos vairumos, varbūt ir vērts atcerēties mūsu senču izpratni par šo neparasto dzērienu.
Varbūt mēs šoreiz alus kausā pamanīsim peldošu vilku, vai arī caur norasojušo glāzi, pret rīta pusi, kā Velns un Dievs sacenšas, bet pēcāk trešo tēva dēlu ejam pasaulē. Ir tomēr Jāņu laiks, kad saskaras un pārklājas pasauļu robežas – tādos brīžos viss ir iespējams.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru