filmējums

filmēt bija forši :)
ceru, ka jums arī patiks

Sācies Veļu laiks

“Vecais Andrejs nosēdās krēslā un apskatīja saliktos ēdienus. Tad viņš piecēlās, noplēsa kādus skalus un pasauca savu dēlu, kas aizdedzināja vienu skalu. Izgājis ārā, viņš pacēla skalu uz augšu un sacīja dziedošā balsī: "Kur jūs esiet, manu mīļo gari? Nākiet šurp, mans tēvs, māte, tēvu tēvi un visi radi! Še ir gaļa, maize, alus un medus, ēdiet un dzeriet, cik patīkas, un gādājiet par mūsu lopiem un par mūsu druvām! Še ir svētku drēbes, apģērbieties un svētījiet mūsu linus! Tur ir ūdens, dvielis un paklāti salmi, mazgājieties, noslaukaities, sukājiet savus matus un atliekaties zemē uz cisām pēc tālā ceļa! Sargājiet mūs, mūsu bērnus un mūsu lopiņus no slimībām! Esiet sveicināti! Es jau dzirdu jūs nākam un vietas ieņemam!" /Rig. Almanach, 1864. Des alten Andreas Tod, 45-7. /

Tāda aina šajā gada laikā varēja būt redzama mūsu sētās pirms pavisam nedaudziem gadu desmitiem. Lai gan šajā rudenī tikai retā sētā vai kapu kalniņā kāds pamielos senču garus, no senajiem stāstījumiem var noprast par to svarīgo lomu kādu reiz piešķīra mirušo godināšanai veļu laikā.

Veļu nākšanas laiks

Veļu laiks nav bijis visur vienāds – kādā stāstījumā kā tā sākums minēts konkrēts datums, citur veļu nākšanu noteica pēc norisēm dabā. Dažādos Latvijas apvidos veļus ciemos gaidīja citā laikā.

Datumi veļu laika sākumam ir atšķirīgi. Vairumā stāstījumu par veļu laika sākumu tiek saukta Miķeļdiena (29.septembris). 1570.gadā kāds jezuīts šo datumu minējis kā “bezdievīgas dvēseļu mielošanas” laika sākumu, pēc viņa novērojumiem tā turpinājusies līdz Visu dvēseļu dienai (2.novembrim). Trīs gadsimtus vēlāk arī slavenais pētnieks un mācītājs Augusts Bīlenšteins raksta, ka tieši šajā laikā veļus sākuši gaidīt Kazdangā, Valtaiķos, Puzē, Zemītē un Limbažos. Šo pašu laiku minējuši stāstītāji no Smiltenes un Kolkas, kas teikuši, ka pirmdienu vakarus šajā laikā “cieti svin par garu vakariem”, bet Stendē to darījuši otrdienas vakaros. Nītaurē un Bērzaunē stāstīts, ka veļu laiks sākas deviņas dienas “priekš Miķeļiem” un beidzas deviņas dienas pirms Mārtiņiem.

Stāstīts arī par vēlāku garu laika sākumu – laikā no 1. līdz 9. novembrim Smiltenes novadā Aumeistaros un no Mārtiņiem līdz Ziemassvētkiem veļus gaidījuši ļaudis Rēzeknes novada Brunkā.

Veļu laika sākumu nosaka arī pēc citām pazīmēm – Lubānā kāda stāstītāja teikusi, ka veļu laiks sākas tad, kad rudenī vilki gaudo, Preiļos veļus mielojuši pēc visu rudens lauku darbu beigām, bet Lielplatonē (Jelgavas novadā) garu laika sākumu iezīmēja novembra miglas parādīšanās. Alsungā stāstīts, ka veļu ierašanos var noteikt pēc tā, ka kaķi sāk ņaudēt. Ir arī atsevišķas ziņas par veļu mielošanu Lieldienās un Ziemassvētkos.


Veļi un to darbības

Ne tikai veļu nākšanas laiks dažādās Latvijas vietās ir atšķirīgs, arī paši veļi tiek uztverti citādi – tos sauc dažādos vārdos, tiem ir atšķirīgs izskats, raksturs un darbības. Tautasdziesmās saglabājies uzskats, ka veļi ir blakus pasaules iemītnieki, kuri turpina dzīvi kapsētās un tiem ir savi dzīves noteikumi. Kapsētās tie sagaida bēriniekus un vēro savus tuviniekus. Arī pieklājības normas šajā pasaulē netiek atmestas:

27426-0
Šuj, māmiņa, man krekliņu
Līdz pat kāju galiņam,
Lai nesaka veļu puiši
Pliku mani novedot.

Veļiem ir arī savs priekšnieks - Veļu māte, kas šajā pasaulē ir kārtības uzraudzītāja un jaunu mirušo dvēseļu ieaicinātāja kapsētā:

27540-0
Veļu māte priecajàs,
Kapu virsu staigadama:
Man nomira jauns bāliņš,
Tam paņēme līgaviņu.

27799-0
Lietiņš lij, saule spīd:
Veļa māte kāzas dzēra.
Veļu bērni dancodami
Dzelzes kurpes noplēsuši.

Smalki aprakstīts ir veļu izskats un darbības. Piemēram, Lielupē (Salacgrīvas novadā) 1891. gadā stāstīts, ka “par vecajiem tie dēvē mirušu cilvēku dvēseles jeb garus, kuri gadā divi jeb trīs reizes (Mārtiņos, Ziemassvētkos un Vastlāvjos) apmeklējuši dzīvajos, atnesdami saviem bijušajiem draugiem svētību, bet naidniekiem ļaunumu. Vecaji bijuši cilvēku izskatā, izmērcētas linu saujas lielumā; viņu staigāšana bijusi visvairāk pa grāvjiem, gar ceļa malu, kā arī gar sētmalām”. Savukārt Bruknā (Bauskas novadā) veļi aprakstīti kā “mironu dvēseles, kuras melnā kamolā satinušās veļoties tumšās naktīs gājējiem uz kājām.” Mirušo gari tiek aprakstīti arī kā balti tēli, miglas vāli, neredzami gari, reizēm pat kā dzīvnieki, kas veļu laikā ienāk mājās

Saskaršanās ar veļiem pārsvarā tikusi uzlūkota ar zināmu bijību un pat bailēm – daudzi stāstījumi vēsta par to kādas sekas ir nevērīgai attieksmei pret blakus pasaules iemītniekiem. Garus nedrīkstēja traucēt un pret tiem necienīgi izturēties, kā arī bija liegts aizskart tiem piederošas lietas, pretējā gadījumā varēja saslimt ar nopietnām un dīvainām slimībām un pat nomirt.

Veļiem, kā aizkapa pasaules iemītniekiem, līdzi nāca nāves spēks – tādēļ tiem neļāva iet pa laukiem un šajā laikā nekūla labību, jo graudiem varēja zust dzīvības spēks un tie nederētu sēklai. Arī traukus, no kuriem tie ēduši, nedrīkstēja mazgāt ar akas ūdeni, jo tad šis ūdens kļūtu rūgts un nelietojams

Tajā pašā laikā gari aprakstīti kā svētības nesēji, kuriem mielastu rīkoja telpās, kurām bija nepieciešama īpaša svētība, sienu, pa kuru vēlušies veļi, aiznes uz pļavu, lai nākošajā gadā būtu laba zāle, bet mielasta ēdienu vēlāk deva slimiem lopiņiem, lai tie atlabtu.

Veļu mielošana

Veļu mielošanas veids ir atšķirīgas dažādās Latvijas vietās. Veļus mielojuši sētā – istabā, rijā, pirtī, klētī - vai kapos. Arī mielasta laiks minēts dažāds – minēts, ka veļus mieloja pēdējā veļu laika nedēļā, taču ir arī liecības, ka tas noticis gan pirmajā, gan pēdējā nedēļā.

Visas šī darbības tika veiktas piesardzīgi, ievērojot virkni aizliegumu – bieži minēts, ka veļu laikā vakaros nedrīkstēja strādā (reizēm pat stāstīts, ka līdz ar tumsas iestāšanos visi gājuši gulēt). Par to raksta arī mācītāji, kuri min, ka latvieši tādējādi vakaros iekavējuši darbus. Stendē stāstīts, ka tiem, kuri šajos vakaros strādāja, piemetās veļu utis un noēda uzacis.

Vakaros bija jābūt klusiem, lai netraucētu gariem, kas staigā pa sētu. Arī mielastu gatavojot nedrīkstēja to nogaršot, citādāk varēja sākties dažādas slimības. Mielastā tika iekļauti dažādi ēdieni – reizēm pat no visiem labības veidiem, kas mājās bija atrodami (tā nodrošinot labu ražu nākošajā gadā), citreiz mielastā bija tikai alus un maize, citā sētā svarīgi bijuši zirņi un biezas putras. Citi stāstītāji likuši mielastu speciāli uzklātos galdos, bet citur mielasts likts uz zemes. Īpaši rūpējušies arī par garu tīrību un labsajūtu un likuši tiem ūdeni un tīrus dvieļus, lai tie varētu nomazgāties. Reizēm gariem tika atstāts arī apģērbs. Veļus gaidot notika īpaši rūpīga istabu slaucīšanu un iekārtošana.

Svarīgi ir bijis arī nodrošināt gariem vieglu iekļūšanu mielasta telpā, tāpēc vaļā tikuši vērti logi un durvis. Minēts pat, ka pie loga noliktas līstītes, lai gariem vieglāk iekāpt istabā. Dažreiz pats saimnieks braucis uz kapsētu, aicinājis garus sēsties ratos un pēc mielasta vedis tos atpakaļ uz kapsētu. Bija svarīgi pēc mielasta veļiem likt doties projām no mājas. Tiek aprakstīta mirušo garu aizdzīšana, kad vēcinoties un dažādi trokšņojot tiek nodrošināts, ka gari nepaliek mielasta telpā. Reizēm arī paši saimes ļaudis turpināja dzīres mielasta naktī, bet citur devās gulēt un tikai no rīta ienāca mielasts telpā.

Pēc mielasta gatavošanas, tas atsevišķos gadījumos tika nests uz kapsētu; stāstījumi par šādu mielasta norisi visbiežāk nāk no Latgales. Tiek minēta arī zīlēšana, sarunas ar tuviniekiem, padomu lūgšana. Pazīmes, ka veļi mielastu ēduši vienmēr tika tulkotas labvēlīgi – kā senču klātbūtne un piedalīšanās svētības un labklājības nodrošināšanā.
Veļu laiks Latvijā

Lasot šos stāstus, varam aizņemties stāstītāju acis un ieskatīties laikā, kad veļi likās staigājam pa ceļmalām, miglas vālos un tumsas kamolīšos nākam uz savām dzimtas mājām.

Daudzi gadu desmiti mūs šķir no šīm tradīcijām, taču smalka un dziļa saiknes sajūta ar saviem vecākiem, vecvecākiem, joprojām uzrunā. Vēlme tos pieminēt, godāt un pateikties, lūgt aizgādību mums ir arī tagad.

Rudens mēnešos mēs dodamies pie viņiem un nesam savu velti - gaismiņu. Svecīšu vakari šajā miglainajā, tumšajā un mazliet grūtsirdīgajā gadalaikā turpina dod kādu atblāzmu no senču satikšanas svētkiem. Tā ir netverama, cauru gadsimtiem notiekoša tikšanās uz miglaina kapsētas celiņa, kur ejam mēs un ir gājušas paaudzes un paaudžu paaudzes pirms mums.

Dievišķais un bīstamais latviešu alus

Alū ierunāja vilkača vārdus, kas to iedzēra - tas kļuva par vilkati un skrēja plosīt aitas, biedēt cilvēkus un laupīt alus pagrabus (tā par notikumiem Latvijas teritorijā raksta Zviedru arhibīskaps Olavs Magnus savā 1555.gada darbā “Historia”). Tā ticēja arī mūsu senči, tiem alus bija dzēriens, kas ne tikai reibināja un dancināja vīrus, bet arī bija noslēpumains un saistošs šķidrums.

Alus ir pazīstams visā pasaulē jau tūkstošiem gadu – tas lietots jau Ēģiptē un Babilonijā, kur to uzskatīja par dievu un veļu dzērienu. Tas minēts vienā no senākajiem rakstu avotiem – eposā par Gilgamešu. Tādēļ likumsakarīgi, ka tik senam dzērienam līdzi seko seni un daudzveidīgi priekšstati.

Mūsdienās uz alu ir pieņemts raudzīties piesardzīgi, kā uz atkarību un neadekvātu uzvedību radošu substanci. Folkloras un vēstures avoti liecina, ka senāk šī attieksme ir bijusi citāda – tautasdziesmas apraksta alu kā neatņemamu svinību sastāvdaļu, teikas vēsta par tā pārdabisko iespaidu, bet ticējumos par alu runā kā par neparastu dzērienu, kuram ir sarežģīta un no dažādiem smalkiem faktoriem atkarīga gatavošana. Buramvārdu un maģisko darbību aprakstos alus minēts kā dzēriens ar pārdabisku ietekmi.

Alus darīšanas maģija

Īpašā attieksme pret alu parādās jau tā gatavošanas procesā – ar dažādiem gan praktiskiem, gan arī maģiskiem līdzekļiem centās ietekmēt smalkos alus veidošanās un rūgšanas procesus, un pat ietekmi uz tā dzērējiem.
Piemēram, pirms alus darīšanas vadzēja ēst gaļu, jo tad darītais alus būs mīksts un patīkams. Alum ieraugu taisot, bija dumji jādzied un jāsmej un, kad alu darot lika raugu, tad bija stipri jākliedz, lai alus būtu stiprs. Jaunpiebalgā pirms alus liešansas raudzēt kubulā, tas jāizslauka ar cimdu, lai alus būtu biezs kā cimds, Kazdangā, savukārt, alus mucai lika virsū vīra cepuri, lai alus izdotos tik stiprs kā vīra galva, bet Sēmē ieteica alus darīšanas laikā dusmoties, jo arī tad alus sanāk stingrs un stiprs.
Tika ievēroti arī dažādi aizliegumi un darbības, kas novērstu alus dzērēju naidošanos un kaušanos, piemēram, alu darot, nedrīkstēja sukāt matus un kaut utis, nedrīkstēja arī klapēt ar alus maisāmo pa kubulu vai skala olgi lauzt pie mucas un istabu slaucīt. Dziesmā
764-0
Alutiņu brūvedama
Biti bāzu kabatâ,
Lai dzied alus dzērajiņi,
Kà bitites stropiņâ
norādīts uz maģiskām darbībām, kas veicina līksmu un saticīgu svinēšanu.
Alus darīšanas laikā īpaši uzmanījās no svešiem cilvēkiem, jo tie varēja būt skauģi un burvji, kuriem parādoties alus nerūdzis un aizgājis postā.


Alus - ziedojums dabas spēkiem un dieviem

Ticējumos, teikās un arī tautasdziesmās atrodami apraksti par alus ziedošanu dažādām dievībām. Ērgļos stāstījuši, ka alum noteikti jābūt Jurģos, Jāņos un Miķeļos, tad alus ziedots Dieviņam. Alu ziedojuši pie vītoliem vai liepām; ir arī liecības par ziedošanu pie akmeņiem. No Gatartas, Cēsu apkaimē, nāk paraža pirmo izdarīto alu liet rijas speltē un to darot teikt: “Visi rijas puteklīši gaida manu veldzēšanu.”

Par alus upurēšanu mājas dieviņiem, sauktiem arī par mājas kungiem, un tā darīšanas nozīmību daudz vēsta teikas. Visbiežāk tiek aprakstīts gadījums, kad kāds jauns saimnieks vairs nevēlējies turpināt tēvu tēvu piekopto tradīciju un neziedojis. Dieviņi apvainojušies un pametuši mājas; dažās teikās aprakstīts, ka šie mājas gari arī atriebušies saimniekiem – sadauzījuši alus traukus vai pat padarījuši pašu saimnieku smagi slimu.

Alus bijis nepieciešams arī zirgu labklājības nodrošināšanai – to kopā ar citiem ēdieniem ziedoja vasaras svētkos pieguļas naktī. „Ugunskura pamatnē ar kādu asu mietu tika izsists caurums, kurā ielēja upuri pieguļnieku mātei, pagatavotu no alus, brandavīna, gaļas, olām un citiem ēdieniem” stāstīts teikā.

Alus ziedošana bija svarīga un auglību veicinoša rituālu sastāvdaļa iespējams tādēļ, ka pats alus ir briestošs dzēriens, kas sevī ietver lielu dzīvības spēku. Alu ziedojot dieviem šis spēks tika ienests dievišķajā sfērā un vairoja dievību un auglības spēku labvēlību pret cilvēkiem.

Alus pielietošana burvestībās

Bieži folkloras materiālos minēts, ka alu izmanto zīlnieki, burvji un vārdotāji. Kādā teikā aprakstīts, ka tieši alus traukā (kurā alus sajaukts ar kapu smiltīm) skatās zīlnieks, lai ieraudzītu cilvēku, kurš nozadzis saimnieka mantu. Ļoti bieži stāstīts, ka burvji cilvēkiem uzsūta ļaunumu iedzirdot apvārdotu alu – kādā teikā pat minēts, ka šādā alus traukā bijus ķirzaka, bet citā stāstīts, ka no šāda alus iedzeršanas cilvēks palicis zili melns un miris nost. Par apburta alus pazīmi uzskatīja pārmērīgu putošanos - šādā gadījumā tiek dotas pamācības kā rīkoties: lai apturētu alus putošanos, lupata, ar kuru uzslaucīts alus, jāiemet krāsnī, bet, lai atvairītu burvestību vajag ieliet nedaudz alus kādā trauciņā, izvilkt ecēšu trešo tapu un ieliet alu šajā caurumā.


Alus pārvērš vilkačos

Mūsu senči esot alu izmantojuši, lai pārvērstos par vilkačiem, rakstījuši rietumu garīdznieki. Arī latviešu folklorā atrodamas liecības par to, ka vecie vilkači ar alu nodeva spējas citiem, kas vēlas apgūt “vilkača amatu”. Tiek stāstīts arī par to, kā nereti cilvēkus pret viņu gribu, ļauns vai atriebīgs burvis pārvērtis šādos radījumos. Teikās aprakstīts, ka vecajam vilkacim šadā veidā jārīkojas, jo viņš nevar mierīgi nomirt, kamēr nav savu amatu nodevis tālāk. 1847. gadā kādai meitenei krogā piedāvāts padzerties alu, taču meitene vilcinājusies un pa šo laiku gruzītis, kas atradies krūzē izaudzis līdz pelēna izmēra vilkam, stāstījuši veci ļaudis, uzsverot, ka, ja meitene būtu dzērusi uzreiz, būtu izdzērusi gruzīti un palikusi par vilkati.

Kā neparastu vilkaču iezīmi kādā teikā apraksta to kāri pēc alus un to, ka vilkači pēc viesošanās alus pagrabā visas izdzertās alus mucas saliek pagraba vidū vienu uz otras.

Alus pasakās un teikās
Vairākās teikās vēstīts par to kā Dievs un Velns darina alu.Velnam, kā jau latviešu naivākajam mitoloģiskajam tēlam, tas nepadodas un tie, kuri nogaršojuši Velna alu no sašutuma iesit viņam, savukārt Velns padomā, ka alus bijis tik stiprs, ka galva jau uzreiz sāp.

Brīnumpasakās alus darīšana ir viens no varoņa pārbaudījumiem – velns liek vienā naktī izaudzēt labību un no tās darināt alu, bet šo darbu palīdz veikt gari, kurus izsauc pasvilpjot ar īpašu svilpīti. Teikās stāstīts arī par to, kā no alus radies Alauksta ezers – šī ezera vietā kādreiz bijusi muiža, kurš valdījis bargs kungs, no kura lielās alus mucas iztecējis Alauksts. Teikās tiek runāts arī par paša alus īpatnību izcelsmi – tas, ka alu darot ir jāpatērē trīs reiz vairāk ūdens nekā sanāk alus, ir Dieva sods par to, ka zemnieks, kas darījis alu viņu nav sveicinājis.

Neatņemamā svinību sastāvdaļa
Svētki tradicionālajā sabiedrībā nebija svinīgs dievību pieminēšanas mirklis, tas bija laiks, kad ikdienišķā realitāte saskārās ar citu, neizskaidrojamu pasauli. Šajā brīdī tika aizmirstas ikdienā ievērotās sabiedrības normas, to palīdzēja veikt apziņas mainīšana dažādos veidos – dejojot, dziedot, veicot neikdienišķas darbības un lietojot alkoholu.

Alus daudz tiek minēts gadskārtu ieražu dziesmās, jo īpaši Līgodziesmās, kurās Jāņubērni draud izmīdīt druvas, ja netiks cienāti ar alu. Arī kristību un kāzu dziesmās alum ir liela nozīme.

Dziesmās alus nereti tiek aprakstīts kā dzīva būtne, kas cīkstās, sviež vīrus pabeņķī, jauc un reibina galvu un atstāj dažu labu bez krekla. Alus ir neatņemama precībās braukšanas un pašu precību sastāvdaļa, bet brīnumpasakās stāstot par bagātīgajiem kāzu mielastiem tiek minēts medus alus un apiņu alus dzidros kausos.


Mūsdienās alus ir ieguvis pavisam citu nozīmi. Jāņu laikā, kad līgotāji, tā pat kā pirms daudziem, daudziem gadiem dzers alu lielos vairumos, varbūt ir vērts atcerēties mūsu senču izpratni par šo neparasto dzērienu.

Varbūt mēs šoreiz alus kausā pamanīsim peldošu vilku, vai arī caur norasojušo glāzi, pret rīta pusi, kā Velns un Dievs sacenšas, bet pēcāk trešo tēva dēlu ejam pasaulē. Ir tomēr Jāņu laiks, kad saskaras un pārklājas pasauļu robežas – tādos brīžos viss ir iespējams.

Mājas stāsti

Ta damm! Tas nu beidzot ir pabeigts. Un ir ļoti dīvaina sajūta palaist savu radījumu plašajā virtuālajā pasaulē (viņš gan nepilnīgs iziet pasaulē, jo saglabājoties Vimeo, mazliet pazuda skaņas un attēla sinhronizācija).

Ziedoņdārza Mājas Stāsti from Baiba on Vimeo.

Viss šis bija nebeidzamu kuriozu un lielu emociju pilns pasākums :)
Un vēlreiz liels paldies visiem - Imantam, Gunāram, Diānai, Olgai, Valtam, Jānim, Robertam, Oskaram un Natālijai. Jūs bijāt burvīgi.
Paldies ideālajam sakarniekam - Karolīnai.

Un vēl viens Milzu Paldies manai komandai - abiem Jāņiem :)
jo īpaši par montēšanu.

Olu tradīciju krēslainā puse

Lieldienās mēs ar mazliet citādāku un ciešāku skatu paskatāmies uz olu. Šis centrālais svētku tēls ir klātesošs visas dienas garumā – mielastā, spēlēs, braucienos ciemoties, taču ikdienā tā visbiežāk ir tikai maltīšu sastāvdaļa.

Kādu nozīmi mēs piešķiram olai, par to varam aizdomāties katrs. Taču vai mūsu skatījums uz šo priekšmetu ir tāds pats kāds tas bijis mūsu senčiem? Tiek uzskatīts, ka ola saistīta ar saules un auglības simboliku, taču vai šīs ir vienīgās nozīmes un īpašības, kuras tai tika piedēvētas? Kādreiz olas tika uzskatītas par pārdabisku spēku uzturēšanās vietu un tika izmantotas arī burvestībās un zīlēšanā.


“Lielajā piektajā vai ceturtajā [dienā] ragana nēsājusi no sētas uz sētu olas un asinis. Kurā sētā atraduši asinis un olas, tur uzbrukusi nelaime vai slimība.”(Latvijas Folkloras krātuves krājums 55, 411)

Par olas citādāku nozīmi var uzzināt 19. un 20.gadsimta sākumā pierakstītajos folkloras materiālos - pašu Latvijas cilvēku teiktajā. Mūsdienās uz šiem materiāliem nereti skatās kā uz bērnišķīgiem, naivu lauku cilvēku sadomājumiem, vai māņticībām, kuras mēdz iztēloties komiski. Taču šiem ļaudīm tā bija ikdiena - tās bija viņu patiesās bailes, kuras noteica un nereti ierobežoja viņu rīcību. Šajā folkloras materiālā olas tiek minētas dažādos kontekstos un situācijās: tās pielieto dažādās maģiskās darbībās, zīlēšanā, tām ir zināma nozīme gadskārtu svētkos; arī pasakās ola ir svarīga ar noteiktām, pārdabiskām īpašībām apveltīta lieta.

Olas vērojot paredzēja nākotni

Ola bija viens no tiem priekšmetiem, kuru vēroja, lai pēc dažādām pazīmēm spriestu par nākotni. Nedabīga lieluma olas parasti tika uzskatītas par nelaimi vēstošu zīmi - tiek arī minēts, ka šo nelaimi iespējams novērst olu pārsviežot pār mājas jumtu.
Mazas olas liecinājušas par saimniecības iznīkšanu, neveiksmēm ar ražu un lopiem, savukārt par lielām olām ir dažādi viedokļi – dažos folkloras pierakstos minēts, ka tās saistītas ar lielas nelaimes tuvošanos, savukārt citos, ka šāda ola liecina par veiksmi un labklājību.

Arī ola ar diviem dzeltenumiem tika uzskatīta par nelāgu zīmi, tas liecinājis par vistu iznīkšanu un nesaticību saimē. Ļaudis ticējuši, ka no šādas vistas olas varot pat pūķi izperēt.

Pēc olu lobīšanās tika pareģota nākama gada ražas, jo sevišķi linu, izdošanās. Atsevišķi tika vārītas tās olas, kuras ēda pats linu sējējs - ja šīs olas nolobījās viegli, tad arī pašu linu kulstīšana veiksies un spaļi viegli atdalīsies.

Īpaši zīlēšanas paņēmieni tikai izmantoti, lai paredzētu vai lopiņi šajā gadā slimos vai ne. Kad lopi pirmo reizi tika dzīti ganībās olu lika ganāmpulka ceļā vai iemeta to vidū. Ja šī ola palika vesela, tad tas nozīmēja, ka lopiem šajā gadā klāsies labi un tie neslimos, savukārt ja tā saplīsa vai tika samīta, tad piemeklēs kāda nelaime. Līdzīgi darīts arī pirmajā pieguļas naktī, lai noskaidrotu kā šajā gadā veiksies ar zirgiem.

Ar olas stiprumu un tās saplīšanu saistīti arī citi pareģojumi. Viena no galvenajām Lieldienu paražām arī mūsdienas ir sišanās ar olām. Senāk tika uzskatīts, ka cilvēks, kura ola izrādījās stiprāka dzīvos ilgāk, nekā tas, kura ola saplīsusi.

Jaungada naktī Latgalē un Vidzemē zīlēts ar olu palīdzību – olas baltums ticis ieliets ūdenī un skatoties pēc formas, kura izveidojas, spriests par nākošā gada galvenajiem notikumiem, piemēram, ja olas baltums veidojies baznīcas torņa formā, tad lējējam nākošajā gadā būs kāzas, ja krusta vai šķirsta veidā, tad bēres.

Zīlēšanas rituālos tika izmantotas lietas, kuras uzskata par apslēptu spēku uzturēšanās vietu, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka ola tikusi uzskatīta par šādu priekšmetu.

Olas neparasto īpašību izmantošana maģiskajās darbībās


Olas tiek minētas saistībā ar dažādām maģiskām darbībām. Ļoti bieži tieši ola ir nešļava – priekšmets, kuru aiznes un noliek konkrētā vietā, lai tas zināmā veidā iedarbotos uz šo vietu (parasti, lai apburtu lopus, labību, pieburtu slimības, nelaimes un iegūtu šo svētību sev). Bieži šādai olai apkārt tika apsiets sarkans dzīpars, kas sasaistīja un apturēja dzīvības spēku plūdumu tajā. Parasti šīs nešļavas tika noliktas uz ganu ceļiem, kūtīs vai ieraktas dārzā. Par latviešu ticību burvestībām un lāstiem daudz rakstīja dažādu laikmetu garīdznieki un muižnieki. Tā, piemēram, ievērojamais astoņpadsmitā gadsimta izglītotājs un latviešu rakstniecības veidotājs Gotfrīds Stenders, ir norādījis, ka latvieši tikko kā pamana kādu svešu lietu savā sētā, tūlīt domā, ka kāds viņus grasās noburt vai nolādēt.

Vairākos raganu prāvu pierakstos minēta un reizēm arī aprakstīta noburšana ar olas palīdzību, piemēram, 1576.gada prāvas pierakstā minēts, ka apsūdzētais nolicis olu un veicis citas darbības, lai kaimiņa labība samaitātos. Ļaudis ticējuši, ka šo olu apsūdzētajam iedevis pats Velns gara cilvēka izskatā. To gan apsūdzētais stāstījis pēc spīdzināšanas, kā arī jautājumus uzdevuši un pierakstus veikuši tiesneši, kuriem bija jau gatavas formulas apsūdzēto pratināšanai, tādēļ nevajadzētu uzskatīt šos materiālus par ticamiem faktiem, taču konkrētā laikmeta uzskatus tie ataino. Par šādiem gadījumiem vēstīts arī daudzos citos pierakstos, tajos minēti noteikti laiki, kad burvestības labāk izdodas, visbiežāk tas ir Ziemassvētku laiks, gavēnis (jo īpaši Lielā Piektdiena), Jurģi un Lieldienas. Tāpat pierakstos arī vēstīts par noteiktām darbībām, ko būrēji veic, lai kaitētu bagātam saimniekam: ola tiek likta krustcelēs, velta ganībās vai iemesta kūtī, lai lopi paliek bez spalvas un tiem piemetas dažādas kaites. Novērst šīs burvestības varēja olu sadedzinot, iesviežot āliņģī, liekot ratu rumbā vai pat sašaujot.


Ola kā ietvars un neparasts trauks

Pasakās un mīklās par olu runāts kā par neparastu trauku un glabātuvi. Mīklās ola aprakstīta kā apbrīnojams priekšmets, kas slēgts no visām pusēm un kurā glabājas “sudrabs, kuru pāršķeļot rodas zelts; dzīvībiņa; divējāds alutiņš” šis ir ļoti izteikts priekšstats par olu kā apbrīnojamu tvertni, glabātuvi.
Savukārt pasakās bieži vien ir stāstīts par kādas princeses, jaunavas vai sievas atsvabināšanu no ļaundara, kas to nolaupījis. Varonim, kas dodas princeses meklējumos jāizzina paša velna, neievainojamā dzelzs vīra, milža, burvja, pūķa vai “beznāves” cilvēka dzīvības vai dvēseles glabāšanās vieta. Šī dzīvība glabājas olā, kuru ietver vēl daudzi citi slāņi, piemēram, kāda velna dzīvība glabājās desmitā kalnā, stallī apakš zemes, kur melns vērsis dzīvo iekšā, vērša vēderā slēpjas pīle, kuras vēderā ir ola. Princeses un jaunavas šo noslēpumu izstāsta savam glābējam, kurš šo daudzslāņaino dvēseles glabātuvi iznīcina.

Pasakās bieži ir stāstīts par pils vai pilsētas atburšanu un uzcelšanu no pazemes vai ūdeņiem, ko var izdarīt nogalinot pārdabisku būtni, kuras dzīvība nereti apslēpta olā. Šajā olā glabājas akmentiņš, kurš kā savdabīga atslēga jāienes kalnā, kurā pils nogrimusi.

Ola – spēku uzturēšanās vieta Lieldienās

Visi šie uzskati par olu un darbības ar to, liecina, ka tā tikusi uztverta kā ideāla glabātuve, savdabīgs no visām pusēm noslēgts trauks. Tas var sevī nest dažādu spēku, atkarībā no tā, kā uz to iedarbojas un ar kādu nodomu to lieto. Lieldienās ola ietver dzīvības un atdzimšanas - visa šī lielā potenciāla, kas ir pavasarī, spēku sakopojumu. Tas arī šodien ir nozīmīgs un vajadzīgs.