Lieldienās mēs ar mazliet citādāku un ciešāku skatu paskatāmies uz olu. Šis centrālais svētku tēls ir klātesošs visas dienas garumā – mielastā, spēlēs, braucienos ciemoties, taču ikdienā tā visbiežāk ir tikai maltīšu sastāvdaļa.
Kādu nozīmi mēs piešķiram olai, par to varam aizdomāties katrs. Taču vai mūsu skatījums uz šo priekšmetu ir tāds pats kāds tas bijis mūsu senčiem? Tiek uzskatīts, ka ola saistīta ar saules un auglības simboliku, taču vai šīs ir vienīgās nozīmes un īpašības, kuras tai tika piedēvētas? Kādreiz olas tika uzskatītas par pārdabisku spēku uzturēšanās vietu un tika izmantotas arī burvestībās un zīlēšanā.
“Lielajā piektajā vai ceturtajā [dienā] ragana nēsājusi no sētas uz sētu olas un asinis. Kurā sētā atraduši asinis un olas, tur uzbrukusi nelaime vai slimība.”(Latvijas Folkloras krātuves krājums 55, 411)
Par olas citādāku nozīmi var uzzināt 19. un 20.gadsimta sākumā pierakstītajos folkloras materiālos - pašu Latvijas cilvēku teiktajā. Mūsdienās uz šiem materiāliem nereti skatās kā uz bērnišķīgiem, naivu lauku cilvēku sadomājumiem, vai māņticībām, kuras mēdz iztēloties komiski. Taču šiem ļaudīm tā bija ikdiena - tās bija viņu patiesās bailes, kuras noteica un nereti ierobežoja viņu rīcību. Šajā folkloras materiālā olas tiek minētas dažādos kontekstos un situācijās: tās pielieto dažādās maģiskās darbībās, zīlēšanā, tām ir zināma nozīme gadskārtu svētkos; arī pasakās ola ir svarīga ar noteiktām, pārdabiskām īpašībām apveltīta lieta.
Olas vērojot paredzēja nākotni
Ola bija viens no tiem priekšmetiem, kuru vēroja, lai pēc dažādām pazīmēm spriestu par nākotni. Nedabīga lieluma olas parasti tika uzskatītas par nelaimi vēstošu zīmi - tiek arī minēts, ka šo nelaimi iespējams novērst olu pārsviežot pār mājas jumtu.
Mazas olas liecinājušas par saimniecības iznīkšanu, neveiksmēm ar ražu un lopiem, savukārt par lielām olām ir dažādi viedokļi – dažos folkloras pierakstos minēts, ka tās saistītas ar lielas nelaimes tuvošanos, savukārt citos, ka šāda ola liecina par veiksmi un labklājību.
Arī ola ar diviem dzeltenumiem tika uzskatīta par nelāgu zīmi, tas liecinājis par vistu iznīkšanu un nesaticību saimē. Ļaudis ticējuši, ka no šādas vistas olas varot pat pūķi izperēt.
Pēc olu lobīšanās tika pareģota nākama gada ražas, jo sevišķi linu, izdošanās. Atsevišķi tika vārītas tās olas, kuras ēda pats linu sējējs - ja šīs olas nolobījās viegli, tad arī pašu linu kulstīšana veiksies un spaļi viegli atdalīsies.
Īpaši zīlēšanas paņēmieni tikai izmantoti, lai paredzētu vai lopiņi šajā gadā slimos vai ne. Kad lopi pirmo reizi tika dzīti ganībās olu lika ganāmpulka ceļā vai iemeta to vidū. Ja šī ola palika vesela, tad tas nozīmēja, ka lopiem šajā gadā klāsies labi un tie neslimos, savukārt ja tā saplīsa vai tika samīta, tad piemeklēs kāda nelaime. Līdzīgi darīts arī pirmajā pieguļas naktī, lai noskaidrotu kā šajā gadā veiksies ar zirgiem.
Ar olas stiprumu un tās saplīšanu saistīti arī citi pareģojumi. Viena no galvenajām Lieldienu paražām arī mūsdienas ir sišanās ar olām. Senāk tika uzskatīts, ka cilvēks, kura ola izrādījās stiprāka dzīvos ilgāk, nekā tas, kura ola saplīsusi.
Jaungada naktī Latgalē un Vidzemē zīlēts ar olu palīdzību – olas baltums ticis ieliets ūdenī un skatoties pēc formas, kura izveidojas, spriests par nākošā gada galvenajiem notikumiem, piemēram, ja olas baltums veidojies baznīcas torņa formā, tad lējējam nākošajā gadā būs kāzas, ja krusta vai šķirsta veidā, tad bēres.
Zīlēšanas rituālos tika izmantotas lietas, kuras uzskata par apslēptu spēku uzturēšanās vietu, tādēļ ir pamats uzskatīt, ka ola tikusi uzskatīta par šādu priekšmetu.
Olas tiek minētas saistībā ar dažādām maģiskām darbībām. Ļoti bieži tieši ola ir nešļava – priekšmets, kuru aiznes un noliek konkrētā vietā, lai tas zināmā veidā iedarbotos uz šo vietu (parasti, lai apburtu lopus, labību, pieburtu slimības, nelaimes un iegūtu šo svētību sev). Bieži šādai olai apkārt tika apsiets sarkans dzīpars, kas sasaistīja un apturēja dzīvības spēku plūdumu tajā. Parasti šīs nešļavas tika noliktas uz ganu ceļiem, kūtīs vai ieraktas dārzā. Par latviešu ticību burvestībām un lāstiem daudz rakstīja dažādu laikmetu garīdznieki un muižnieki. Tā, piemēram, ievērojamais astoņpadsmitā gadsimta izglītotājs un latviešu rakstniecības veidotājs Gotfrīds Stenders, ir norādījis, ka latvieši tikko kā pamana kādu svešu lietu savā sētā, tūlīt domā, ka kāds viņus grasās noburt vai nolādēt.
Vairākos raganu prāvu pierakstos minēta un reizēm arī aprakstīta noburšana ar olas palīdzību, piemēram, 1576.gada prāvas pierakstā minēts, ka apsūdzētais nolicis olu un veicis citas darbības, lai kaimiņa labība samaitātos. Ļaudis ticējuši, ka šo olu apsūdzētajam iedevis pats Velns gara cilvēka izskatā. To gan apsūdzētais stāstījis pēc spīdzināšanas, kā arī jautājumus uzdevuši un pierakstus veikuši tiesneši, kuriem bija jau gatavas formulas apsūdzēto pratināšanai, tādēļ nevajadzētu uzskatīt šos materiālus par ticamiem faktiem, taču konkrētā laikmeta uzskatus tie ataino. Par šādiem gadījumiem vēstīts arī daudzos citos pierakstos, tajos minēti noteikti laiki, kad burvestības labāk izdodas, visbiežāk tas ir Ziemassvētku laiks, gavēnis (jo īpaši Lielā Piektdiena), Jurģi un Lieldienas. Tāpat pierakstos arī vēstīts par noteiktām darbībām, ko būrēji veic, lai kaitētu bagātam saimniekam: ola tiek likta krustcelēs, velta ganībās vai iemesta kūtī, lai lopi paliek bez spalvas un tiem piemetas dažādas kaites. Novērst šīs burvestības varēja olu sadedzinot, iesviežot āliņģī, liekot ratu rumbā vai pat sašaujot.
Ola kā ietvars un neparasts trauks
Pasakās un mīklās par olu runāts kā par neparastu trauku un glabātuvi. Mīklās ola aprakstīta kā apbrīnojams priekšmets, kas slēgts no visām pusēm un kurā glabājas “sudrabs, kuru pāršķeļot rodas zelts; dzīvībiņa; divējāds alutiņš” šis ir ļoti izteikts priekšstats par olu kā apbrīnojamu tvertni, glabātuvi.
Savukārt pasakās bieži vien ir stāstīts par kādas princeses, jaunavas vai sievas atsvabināšanu no ļaundara, kas to nolaupījis. Varonim, kas dodas princeses meklējumos jāizzina paša velna, neievainojamā dzelzs vīra, milža, burvja, pūķa vai “beznāves” cilvēka dzīvības vai dvēseles glabāšanās vieta. Šī dzīvība glabājas olā, kuru ietver vēl daudzi citi slāņi, piemēram, kāda velna dzīvība glabājās desmitā kalnā, stallī apakš zemes, kur melns vērsis dzīvo iekšā, vērša vēderā slēpjas pīle, kuras vēderā ir ola. Princeses un jaunavas šo noslēpumu izstāsta savam glābējam, kurš šo daudzslāņaino dvēseles glabātuvi iznīcina.
Pasakās bieži ir stāstīts par pils vai pilsētas atburšanu un uzcelšanu no pazemes vai ūdeņiem, ko var izdarīt nogalinot pārdabisku būtni, kuras dzīvība nereti apslēpta olā. Šajā olā glabājas akmentiņš, kurš kā savdabīga atslēga jāienes kalnā, kurā pils nogrimusi.
Ola – spēku uzturēšanās vieta Lieldienās
Visi šie uzskati par olu un darbības ar to, liecina, ka tā tikusi uztverta kā ideāla glabātuve, savdabīgs no visām pusēm noslēgts trauks. Tas var sevī nest dažādu spēku, atkarībā no tā, kā uz to iedarbojas un ar kādu nodomu to lieto. Lieldienās ola ietver dzīvības un atdzimšanas - visa šī lielā potenciāla, kas ir pavasarī, spēku sakopojumu. Tas arī šodien ir nozīmīgs un vajadzīgs.
